Debesis – klusas skolotājas
Pietiek pavērst skatu uz augšu – un mēs ieraugām to, kas vienmēr ir klātesošs: debesis. Neatkarīgi no mūsu noskaņojuma, problēmām vai veiksmēm, debesis turpina būt. Tās nekad nesteidzas, nekad netiesā, nekad nepiespiež. Un tieši šajā nemainīgajā mainībā slēpjas brīnišķīga gudrība – brīvības un pieņemšanas mācība, ko varam pielietot savā iekšējā pasaulē.
Mēs bieži uzlūkojam debesis kā fona elementu – kaut ko, kas ir vienkārši “tur”, kamēr mēs nodarbojamies ar savām rūpēm. Taču, ja mēs tās patiesi vērojam, kļūst skaidrs: debesis nav tikai fiziska telpa virs mums, tās ir simbols mūsu iekšējai būtībai. Līdzīgi kā debesis, arī mēs esam spējīgi uzņemt, pieņemt, izlaist, mainīt un atkal kļūt mierīgi.
Brīvība kā bezrobežu telpa
Skatoties debesīs, mēs saskaramies ar bezgalību. Tajās nav robežu, kas noteiktu, kur beidzas “pareizi” un sākas “nepareizi”. Nav fiksēta veidola, kas apliecinātu, kā debesīm “jāizskatās”. Tās vienkārši ir – plašas, mainīgas, patstāvīgas. Tās var būt zilas, pelēkas, noklātas mākoņiem, piebriedušas vētrai vai pilnas zvaigžņu – un visas šīs versijas ir vienlīdz derīgas.
Brīvība cilvēkā izpaužas līdzīgi. Tā nav vienmērīga vai bezgalīgi viegla sajūta – brīvība ir atļauja būt, lai kas arī notiktu. Būt dusmīgam bez vainas. Būt priecīgam bez attaisnojuma. Būt klusam, kad visi runā. Būt sev – pat ja tas citiem šķiet nesaprotami.
Brīvība nav haoss. Tā ir iekšēja telpa, kurā ļaujam sev pastāvēt bez nosacījumiem. Un šajā ziņā debesis mums rāda piemēru – tās nav piesaistītas vienai emocijai vai stāvoklim. Tās spēj saturēt visu. Tāpat arī mēs.
Mākoņi kā domas un sajūtas
Vērojot mākoņus debesīs, mēs redzam, kā tie veidojas, mainās un izzūd. Neviens mākonis nav mūžīgs. Neviens nemēģina palikt. Un debesis tos nelūdz pamest – tās tikai ļauj tiem būt.
Līdzīgā veidā varam uztvert savas domas un emocijas. Bieži vien mēs pretojamies sajūtām, kas mūs satrauc – piemēram, trauksmei, dusmām, skumjām. Mēs cenšamies tās izdzīt, ignorēt, aizstāt ar “pozitīvo domāšanu”. Bet šī cīņa rada vēl lielāku spriedzi. Mūsu iekšējās “debesis” kļūst apmākušās.
Ko dara debesis, kad nāk negaiss? Nekas. Tās turpina būt. Tās necenšas mākoņus kontrolēt vai nosodīt. Tās pieņem, ļauj tiem izpausties, līdz tie pāriet. Tāpat arī mēs varam sākt attiekties pret savām sajūtām ne kā pret ienaidniekiem, bet kā pret apmeklētājiem – tie ierodas, paliek, bet arī aiziet.
Šī attieksme – vērošana bez sprieduma – ir viens no apzinātības pamatprincipiem. Un debesis mums to rāda katru dienu.
Pieņemšana nav pasivitāte – tā ir drosme
Bieži vien pieņemšanu jauc ar padzīšanos. “Ja es pieņemšu situāciju, tā nekad nemainīsies”, “Ja pieņemšu sevi šādu, neko nedarīšu lietas labā.” Taču patiesībā – pieņemšana ir stāvoklis, kas ļauj patiesām pārmaiņām sākties.
Līdzīgi kā debesis neslēpj ne vētras, ne saules starus – arī mēs varam sākt redzēt sevi pilnībā. Kad mēs pieņemam, mēs nepārtraucam vēlēties augt – mēs vienkārši pārstājam sevi sodīt par to, kur esam tagad.
Pieņemšana nozīmē:
- Es pieņemu, ka šodien jūtos vāji – un tāpēc izvēlos atpūtu, nevis pašpārmetumus.
- Es pieņemu, ka man ir bail – un tomēr es speru soli uz priekšu.
- Es pieņemu, ka esmu nesaprotams dažiem – bet es palieku uzticīgs sev.
Šī attieksme rada iekšēju brīvību, kas nav atkarīga no ārējiem apstākļiem.
Debesis kā ikdienas meditācija
Nav nepieciešams būt jogam vai garīgajam skolotājam, lai piedzīvotu šo debess mācību. Pietiek ar pāris minūtēm dienā, lai atgrieztos sevī, izmantojot debesu simbolisko klātbūtni.
Vienkārša prakse:
- Apsēdies vai nostājies pie loga, balkonā vai laukā.
- Skaties debesīs – neatkarīgi no laikapstākļiem.
- Ieelpo, skatoties mākoņos, un izdves ar izelpu sajūtu: “Es ļauju visam būt.”
- Neanalizē debesis – vienkārši vēro un ļauj sev būt līdzās šai plašumam.
Šī vienkāršā klātbūtne izdzēš uztraukuma robežas un atgriež sajūtu, ka neesi viens. Jo tāpat kā debesis aptver visu – arī Tu vari aptvert visu sevī, neizjūtot apdraudējumu.
Ko mēs varam mācīties no vētrām?
Vētras ir daļa no debesu cikla. Tās šķiet skaļas, graujošas, biedējošas – bet arī tās pāriet. Un pēc vētras gaisma parādās citādi. Asāk, patiesāk.
Arī mūsu iekšējās vētras – dusmas, vilšanās, bēdas – ir daļa no dziedināšanas procesa. Ja ļaujam tām būt, nevis apspiežam, tās iztīra veco, nostiprina jauno un atgriež līdzsvaru.
Jautājums nav par to, vai būs vētras, bet gan par to, vai mēs varēsim palikt mierīgi savā centrā, kamēr tās plosās.
Debesis mūs māca – vētra neraksturo debesis. Tā ir tikai viesis. Tāpat arī emocija neraksturo cilvēku – tā ir pieredze, nevis identitāte.
Brīvība un pieņemšana – kā tās apvienot?
Mūsdienu cilvēks bieži dzīvo dualitātē – vai nu es pieņemu sevi, vai arī mēģinu augt un attīstīties. Taču šie divi ceļi nav pretrunā. Tie ir viens un tas pats ceļš, ja tos vēro caur debesu prizmu.
Brīvība ir telpa – ļauju sev būt.
Pieņemšana ir klātbūtne – es esmu šeit ar sevi, bez nosacījumiem.
Un tieši šajās sajūtās – telpā un klātbūtnē – notiek izaugsme. Ne piespiežot, ne salīdzinot, bet augot no iekšējās saskaņas, nevis ārējās spriedzes.
Noslēgumā – pacel skatienu biežāk
Mēs tik bieži skatāmies uz leju – uz ekrāniem, uz darbu, uz grīdu, ejot pa ielu. Bet brīvība dzīvo augstāk. Tā sākas ar skatienu debesīs. Ar atgādinājumu, ka arī mēs varam būt plaši, neierobežoti, mainīgi, pieņemoši.
Debesis nav jāizskaidro – tās ir jāizjūt. Un šajā izjūtā rodas miers, kurš neizplēn, kad dzīve mainās. Debesis māca mums, kā būt pilniem un tukšiem vienlaikus. Kā būt brīviem, pieņemot visu.
Debesu cikli un mūsu iekšējās pārmaiņas
Līdzīgi kā dabā, arī mūsu iekšējie procesi norit ciklos. Debesis ik dienu mainās – no rītausmas maigās gaismas līdz pusdienlaika spilgtumam, no saulrieta siltuma līdz naktij ar klusām zvaigznēm. Šīs pārejas notiek bez pretestības, bez jautājuma: “Vai man vajadzētu kļūt tumšākai?” vai “Vai tagad ir piemērots brīdis mirdzēt?”
Mēs savukārt nereti pretojamies iekšējām pārmaiņām. Kad jūtamies noguruši, mēs spiežam sevi turpināt. Kad jūtamies skumji, mēs apslāpējam emocijas. Kad sākas iekšēja transformācija, mēs to noliecam, jo tā draud izjaukt “stabilo” ārējo pasauli.
Tomēr, ja mācāmies dzīvot saskaņā ar savu iekšējo ciklu – tāpat kā debesis nepretojas nakts atnākšanai –, arī mēs kļūstam elastīgāki, līdzsvarotāki un dziļāk saskaņoti.
Brīvība nav nemainīgums. Brīvība ir ļaut sev mainīties.
Simboliskā nozīme dažādos debess brīžos
Katram debesu stāvoklim piemīt īpaša sajūta, kas var kalpot kā metafora mūsu iekšējiem stāvokļiem. Šīs simboliskās norādes var izmantot kā ikdienas pašizziņas instrumentus.
Rītausma – cerības un jaunas enerģijas sākums
Rīts ienes gaismu un skaidrību. Tas aicina uz jaunu iespēju apzināšanos. Ja esi pārdomu vai noguruma periodā, skatīties rītausmā var būt veids, kā stiprināt cerību un ticību, ka arī Tevī viss sākas no jauna.
“Kādu gaismu es šodien varu ienest sevī?”
Diena – skaidrība, klātbūtne, pilnība
Dienas debesis simbolizē pilnu potenciālu. Tajās ir spēks, rīcība, skaidrība. Šo brīdi vari izmantot, lai pārskatītu savu līdzšinējo virzību un uzdotu sev:
“Vai es šodien dzīvoju saskaņā ar to, kas man svarīgs?”
Saulriets – atbrīvošanās, pateicība, apzināta noslēgšana
Saulriets māca atlaist, nepārceļot emocijas uz rītdienu. Tas iedrošina būt klātesošam un noslēgt dienu ar cieņu un pateicību.
“Ko es šodien vēlos atlaist?”
“Par ko es esmu pateicīgs šajā dienā?”
Nakts – dziļums, intuīcija, klusums
Naktī, kad ārējā pasaule kļūst klusāka, iekšējā pasaule kļūst skaļāka. Nakts debesis ir ideāls fons refleksijai, dienasgrāmatas rakstīšanai un iekšējai sarunai ar sevi.
“Ko šodien iemācījos par sevi?”
“Ko man saka mana iekšējā balss, kad beidzas troksnis?”
Dzīvot kā debesis – ko tas nozīmē ikdienā?
Lai gan debesis ir augstu un šķiet neatkarīgas no mūsu dzīves, to simbolika ir pielietojama ļoti praktiski. Dzīve “kā debesis” nozīmē vairākas konkrētas attieksmes maiņas, kuras var īstenot soli pa solim:
-
Netiesāt sajūtas
Tāpat kā debesis nešķiro labus vai sliktus mākoņus, arī mēs varam atteikties no emociju vērtēšanas. Sāpes, skumjas, garlaicība – tās visas ir sajūtas, kas vēlas tikt sadzirdētas, nevis apspiestas. Dzīvojot ar šādu atvērtību, Tu kļūsti iekšēji brīvs, jo Tev vairs nav jābēg no sevis.
-
Iemācīties ļaut pāriet
Līdzīgi kā debesis necenšas paturēt mākoņus, arī mēs varam iemācīties nepievienoties domām. Kad rodas šaubas, pārmetumi vai trauksme – vienkārši pasaki sev: “Tā ir doma.” Un vēro, kā tā aizpeld.
Šī prasme – ļaut prātam elpot – ir viena no būtiskākajām miera atslēgām.
-
Atgriezties pie plašuma sajūtas
Kad jūties iestrēdzis, pārslogots vai apjucis, pievērs uzmanību tam, cik šaura kļuvusi Tava uztvere. Tad vienkārši pajautā sev:
“Vai es varu paplašināt šo mirkli?”
Atrodi logu. Skaties uz debesīm. Atceries, ka pasaule ir lielāka par šo situāciju.
Šī “iekšējā debess” sajūta atgriež līdzsvaru un atvērtību risinājumiem.
Personiska pieredze – kad debesis kļuva par skolotāju
Vienā no dzīves sarežģītākajiem brīžiem – laikā, kad izjuka ilgas attiecības un pazuda virziens – autore (es) katru vakaru devos ārā, lai vienkārši paskatītos debesīs. Dažreiz tās bija pilnīgi skaidras. Dažreiz tās bija pārklātas ar smagiem mākoņiem. Bet katru reizi tās atgādināja, ka šis stāvoklis pāries. Neviens mākonis nav palicis mūžīgi.
Šie vakari kļuva par dziedinošu rituālu. Bez vārdiem, bez atbildēm – tikai klātbūtne. Un kādā brīdī sāka rasties miers, kura pamatā bija pieņemšana: Es neesmu mana sāpe. Tā ir tikai daļa no manis, kas tagad runā.
Šī pieredze iemācīja, ka brīvība nav tālu – tā ir vienā klusā skatienā uz augšu.
Brīvība pieņemt arī citus
Kad mēs mācāmies pieņemt sevi – arī citus mēs sākam redzēt skaidrāk. Tāpat kā debesis dod vietu visiem mākoņiem, arī mēs varam iemācīties dot vietu citu cilvēku pieredzei, bez vēlmes mainīt viņus.
Tas nenozīmē piekrist vai pieņemt destruktīvu uzvedību. Tas nozīmē saprast, ka arī viņi pārdzīvo savus “vētrainos laikus” un meklē savu skaidrību. Un, ja mēs spējam būt par “debesīm” viņiem – drošu, pieņemošu telpu –, arī viņiem ir vieglāk mainīties.
Apzināta dzīve debess plašumā
Brīvība un pieņemšana nav vienreizēja izvēle – tās ir attiecības ar sevi, kas tiek veidotas katru dienu. Mēs praktizējam, kļūdāmies, atgriežamies. Mēs mācamies no dabas, no klusuma, no paša iekšējās kustības.
Dzīvojot šādā veidā:
- Tu jūties vieglāks.
- Tu reaģē mazāk, bet izjūti vairāk.
- Tu kļūsti mazāk kontrolējošs, bet apzinātāks.
- Tu atklāj sevī miera telpu, kurai nav nepieciešami ārēji apstākļi.
Un šajā telpā – kā debesīs – vari būt viss: spēcīgs un ievainojams, priecīgs un kluss, pilns un tukšs. Un viss tas būs patiesi, vajadzīgi un skaisti.
